Pēterburga–Hāpsala

Hāpsalai ar Pēterburgu ir noturīgas un senas saites.

Kopš 1882. gada Pēterburgā ir Hāpsalas vārdā nodēvēta iela, jo 19. gadsimta otrajā pusē Hāpsalu uzskatīja „par pirmo ziemeļu kūrortu Krievijā“ un, kā tolaik savā lēmumā paziņoja Krievijas Medicīnas padome, „Hāpsalai kā ārstniecības vietai ir ne tikai lokāla, bet arī Viskrievijas nozīme“.

Hāpsalu ir apmeklējuši Krievijas cari, sākot ar Pēterburgas pilsētas dibinātāju Pēteri I (1715. g.). 1804. gadā Hāpsalā pabija Aleksandrs I. Visbiežāk Hāpsalā ir uzturējies cars Aleksandrs II (1852., 1856., 1857. un 1859. gadā). Aleksandrs III šeit uzturējās 1871. un 1880. gadā. Tajā pašā gadā arī viņa dēls un nākošais cars Nikolajs II.

Hāpsalā vasaras ir pavadījuši daudzi slaveni pēterburdzieši. No viņiem pieminēšanas vērti noteikti ir:

– pasaulslavenais krievu komponists Pēteris Čaikovskis. Viņš Hāpsalā bija 1867. gada vasarā. P. Čaikovskis šeit radīja vienu savas pirmās operas „Vojevoda“ daļu un klavieru ciklu „Atmiņas no Hāpsalas“;

– pasaulslavenais krievu gleznotājs un teātra mākslinieks Nikolajs Rērihs. Viņš Hāpsalā uzturējās divas reizes – 1880. un 1910. gadā. Viņa pēdējā apmeklējuma laikā tapuši pazīstamie darbi „Aiz jūrām ir lieli kalni“ un „Varjagu motīvs“;

– pasaulslavenais Krievijas augsnes pētnieks, ģeologs un ģeogrāfs Vasilijs Dokučajevs. Viņš 1881. gadā uzturējās Hāpsalā un veica ekspedīciju Hāpsalas apkaimē;

– Krievijas valsts darbinieks Aleksandrs Gorčakovs, kurš īpaši spilgti sevi parādīja kā Krievijas ārpolitikas vadītājs visā cara Aleksandra II valdīšanas laikā. Viņš visticamāk arī ir dzimis tieši Hāpsalā 1798. gadā.

Hāpsalas un Pēterburgas sakarus īpašu tuvināja regulārās tvaikoņu līnijas atvēršana 1845. gadā.

Vilcienu satiksme līnijā Hāpsala–Keila tikta atklāta 1905. gadā. Tas nozīmēja to, ka tie, kuri baidījās saslimt ar jūras slimību, tagad varēja braukt uz Hāpsalu pa vilciena līniju Pēterburga–Tallina–Keila–Hāpsala.

Illa Parasa (Ülla Paras)
Lēnemā novada muzejs